iepirksanas interneta

Iepirkšanās internetā: ērti un izdevīgi, vai bīstami?

Mūsdienās, iepirkšanās interneta veikalā, vairs nav nekāds retums. Arvien vairāk cilvēku izvēlās tieši šo iepirkšanās veidu. Kāpēc tad pirkumi internetā mums šķiet tik pievilcīgi?

Tas ir ērti

Tāpēc, ka var iegādāties iepatikušos preci, neizejot no mājām, nevajag stāvēt rindā, nevajag tērēt laiku, lai aizbrauktu un atbrauktu no veikala, nevajag tērēt laiku, gaidot sastrēgumos. Pirkumu var veikt dažu minūšu laikā, ja dzīvojat Rīgā, tad saņemt jau pēc dažām stundām, bet ja dzīvojāt kādā citā Latvijas pilsēta, tad preci varat saņemt nākamajā dienā, vai vistuvākajā laikā. Ja prece ir pasūtīta no ārzemju interneta veikaliem, tad piegādes laiks būs manāmi ilgāks.

Tas ir izdevīgi

Preces cena interneta veikalā, bieži vien, ir daudz zemāka, nekā tieši tādas pašas preces cena, stacionārajā veikalā, tāpēc, ka tādu veikalu īpašniekiem nav jāmaksā nauda par ofisu un tirdzniecības telpu īrēšanu, viņi var manāmi samazināt apkalpojošā personāla skaitu, tātad, visas šīs izmaksas netiek iekļautas realizējamās preces cenā.

Preču sortiments

Mūsdienās, interneta veikalā, var nopirkt praktiski visu, ko ar likumu ir atļauts tirgot. Interneta veikalā, mēs tik tiešām varam izvēlēties preci, kura mums patīk, nevis to, kas mums tiek piedāvāta veikalā vai tirgū, kur preču izvēlē ir manāmi mazāka. Interneta veikalu attīstīšanās mūsdienās, ļauj mums iegādāties preces gan pašmāju, gan ārzemju interneta veikalos, īpaši patīkami ir tas, ka mēs varam iegādāties kvalitatīvas preces, tieši no ražo ir ražotāja, kuram pieder visā pasaulē, labi zināms preču zīmols.

Preču iegādāšanās interneta veikalā, ir kļuvusi par labu atbalstu mazajam un vidējam biznesam. Izmantojot mūsdienīgus interneta veikalus var veikt gan sīkus, gan ļoti lielus pirkumus.

Bet ir jāatceras, ka tajā brīdī, kad jūs esat pieņēmuši lēmumu, iegādāties preci ar vispasaules tīkla palīdzību, ir jābūt gatavam visiespējamākajām problēmām.

Iespējamās problēmas:

  • Saņemtā prece neatbilst fotogrāfijai, kura bija izvietota internetveikala mājas lapā. Cenšoties piešķirt savai produkcijai pēc iespējas prestižāku izskatu, negodprātīgi pārdevēji var ar nolūku izmainīt preses ārējo izskatu, mājas lapā ievietotajā fotoattēlā. It īpaši tas attiecas uz precēm, kurām ir Āzijas izcelsme.
  • Viltojumi. Ir jārēķinās, ka ar internetveikala starpniecību, jūs varat iegādāties viltotu preci, tāpēc, ka jums nav reālas iespējas pārbaudīt preci, pirms tās pirkšanas. Slavena zīmola preces vietā jūs varat iegādāties lētu pakaļdarinājumu par augstu cenu.
  • Neatbilstība izmēru tīklam. Saņemtā prece var jums nederēt, tā var būt vai nu par lielu, vai nu par mazu. Par iemeslu tam var būt ne tikai nepareizi veiktie mērījumi, bet arī ķermeņa īpatnības. Piemēram, bikses var izrādīties par īsu, kaut gan izmēru tabulā, pēc gurnu apkārtmēra, atbilst ideāli.
  • Ilgstoša piegāde. Katra internetveikala mājas lapā ir jābūt informācijai, cik ilgi tiek apstrādāts pasūtījums un kādi ir piegādes termiņi. Bet, šie termiņi var būt daudz garāki gan paša veikala dēļ, gan arī citu apstākļu dēļ, piemēram, piegādes dēļ vai arī muitas pārbaudes dēļ.
  • Var rasties grūtības ar iegādāto preču atgriešanu. Ja ir radusies vajadzība preci atgriezt, tad to var izdarīt uz tieši, tādiem pašiem noteikumiem, kurus deklarē likums standarta pirkumiem. Bet īstenībā, ne vienmēr to izdodas realizēt, piemēram, ja prece tiek piegādāta 14 dienu laikā, tad preces atgriešanas laiks var būt beidzies jau pirms preces saņemšanas. Jebkura, preces atgriešanas iemesla dēļ, ar atgriešanu saistītos izdevumus sedz klients.
  • Apmaksas un piegādes noteikumi. Tie ne vienmēr var būt izdevīgi un ērti pircējam, tāpēc, ka daudzi internetveikali apmaksai pieņem tikai noteiktas kartes un realizē piegādi ne jau uz visām pasaules valstīm. Bet ja jums tā prece ir nepieciešama un jūs gribat to iegādāties, tad jums būs jāizmanto starpnieka pakalpojumi, kas manāmi sadārdzinās preces vērtību.
  • Sūtījums var pazust. Arī tā mēdz gadīties, bet parasti tas notiek ar ārzemju sūtījumiem, it īpaši ja tie ir kaut kādi mazi, lēti nieciņi. Bet arī tas var izraisīt nepatīkamas sajūtas, jo nauda ir samaksāta un prece tiek gaidīta.

Ieteikumi:

  • Izvēlieties pārbaudītu pārdevēju. Rūpīgi iepazīstieties ar atsauksmēm par šo interneta veikalu un pārdevēju, izlasiet visu, ko raksta pircēji par iegādātas preces kvalitāti un apkalpošanas servisu.
  • Rūpīgi sevi nomēriet un salīdziniet izmērus ar pārdevēja ievietoto izmēru tabulu, būs labi, ja jums būs iespēja izlasīt komentārus, vai izmēri atbilst izmēru tabulai. Ja ir iespēja, sazinieties ar pārdevēju un konsultējieties par vajadzīgo izmēru.
  • Iepazīstieties ar piegādes noteikumiem, tā var būt gan maksas, gan bezmaksas.
  • Rūpīgi izlasiet preces sastāvu.
  • Pirms pasūtījuma veikšanas vēlreiz pārbaudiet: izmēru, krāsu, modeli.
  • Ir iespējams, ka pārāk lēta prece ir ar defektiem.
  • Saņemtās preces krāsa var atšķirties no krāsas jūsu datora monitorā.
mečendaizings

Merčendaizings

Daudzos mazumtirdzniecības veikalos ir diezgan līdzīgs plauktu izkārtojums veikalā un preču izkārtojums plauktos. Tā nav nejaušība, tas ir veids, kā šie veikali palielina savu peļņu. Lai cik dīvaini tas arī neliktos, veikala peļņa ļoti lielā mērā ir atkarīga tieši no preču izvietojuma tajā. Šo īpašo preču izvietošanas mākslu sauc par merčendaizingu.

Patiesībā merčendaizings ir izveidojies jau ļoti sen. Jau kopš parādījās tirdzniecība, cilvēki saprata, ka izdosies nopelnīt vairāk, tad, ja preces būs izkārtotas un izskatīsies labi. Merčendaizings mūsdienās ir vesela zinātne un neatņemama mazumtirdzniecības daļa. Tā nepārtraukti attīstās, zinātniekiem nākot klajā ar jaunām teorijām par to, kā preču izvietojums ietekmē patērētāju vēlmi un vajadzību šīs preces iegādāties. Profesionālās un augstākās izglītības iestādēs šo zinātni ir iespējams apgūt. Lielākajiem mazumtirdzniecības veikalu tīkliem ir pat speciālas komandas, kas nodarbojas tikai ar merčendaizinga ideju ģenerēšanu un to praktizēšanu.

Merčendaizinga galvenais uzdevums ir panākt, lai patērētāji pirktu pēc iespējas vairāk un pēc iespējas dārgākas preces. Merčendaizeri zina, kā likt patērētājiem veikt spontānus pirkumus un no plānotajiem pirkumiem likt izvēlēties visdārgākos produktus. Šī zinātne darbojas vairākos līmeņos, sākot no plauktu izveidojuma tirdzniecības zālē, līdz pat atsevišķu preču dizainam. Šie izveidojumi var būt dažādi, jo kā jau tika minēts ir vairākas merčendaizinga teorijas, bet, lai saprastu, kā tas darbojas praksē minēsim vairākus piemērus.

Preces, kas tiek pirktas visbiežāk un kas ir pašas nepieciešamākās ikdienas uzturā, kā, piemēram, piens, maize, gaļa utt., parasti atrodas veikala vistālākajā galā. Tas tiek darītas tāpēc, ka tiem patērētājiem, kas atnākuši vien pēc šiem pamata produktiem, nāksies iet cauri visam veikalam, lai to paņemtu. Pa ceļam patērētājam, gribot vai negribot, ir jāaplūko arī citas preces, kas vilina tās nopirkt, ar lielām, košām atlaižu zīmēm un reklāmām.

Plauktu izvietojums veikalā tiek bieži mainīts. Ja patērētāji nezina, kur atrodas viņiem nepieciešamās preces, ir jāiet cauri visam veikalam un tās jāmeklē. Arī tad, viņiem ir jāaplūko citas preces, kuru iegāde nav plānota. Patērētāji ikdienā apmeklē vienus un tos pašus veikalus, līdz ar to viņi iegaumē esošo preču izveidojumu un var uzreiz aiziet tikai pēc tām precēm, kuras ir nepieciešamas.

Nozīme ir arī tam, kā pircēji, pārvietojas pa veikalu. Parasti kustība notiek pretēji pulksteņa rādītāja virzienam. Tas arī ir jāņem vērā izvietojot preces, piemēram, tās preces, kuru realizācijas apjomus ir nepieciešams palielināt, jānovieto labajā pusē, bet pirmās nepieciešamības preces, kas tāpat tiks pirktas, kreisajā pusē. Tas izlīdzinās preču realizāciju un dod iespēju iztirgot preces ar īsu realizācijas termiņu.

Veikalu plauktos, dārgākās un prestižākās preces tiek izvietotas pa vidu un aptuveni acu augstumā. Tas tiek darīts tāpēc, ka tad šīs preces būs daudz vieglāk pamanīt. Vislētākās preces tiek novietotas plauktu apakšā, jo tirgotāji nav ieinteresēti, lai patērētāji pamanītu un iegādātos lētākās preces.

Pie kasēm bieži vien tiek tirgoti dažādi sīkumi, kā, piemēram, šokolādītes, košļenes, šķiltavas utt. Tas arī tiek darīta ar dziļāku domu. Kases ir vieta, kur pircēji bieži vien pavada diezgan daudz laika un tas pamudina viņus nopirkt šīs lietas, kas patiesībā viņiem nemaz nav nepieciešamas.

Protams, šie ir tikai daži atsevišķi piemēri. Merčendaizinga zinātne ir ļoti plaša. Tai ir daudz teoriju, variāciju un izpildījumu. Ja vēlaties nepakļauties šim mārketinga trikam, dodieties uz veikalu ar iepirkumu sarakstu un nepieļaujiet nekādas novirzes no tā.

tirgus preces

Vai arī par personīgo mantu pārdošanu vai izīrēšanu ir jāmaksā nodokļi?

Mūsdienās cilvēki bieži vien pārdod lietas, kuras pašiem dažādu iemeslu dēļ nav vajadzīgas, bet citiem var lieti noderēt. Daudziem nav īsti skaidrs, kur beidzas personisks darījums un sākas oficiāla tirdzniecība un saimnieciskā darbība. Vai par dažu personisko mantu pārdošanu arī ir jāinformē Valts ieņēmumu dienests un jāmaksā nodokļi un vai iespējams iekulties nepatikšanās tikai savas nezināšanas dēļ?

Valts ieņēmumu dienesta darbinieki tiešām pārskata dažādus sludinājumu portālus, lai kontrolētu šāda veida tirdzniecību, taču par neregulāru preču pārdošanu nav jāmaksā nodokļi. Valts ieņēmumu dienests tikai pārliecinās par to, ka šie pārdevēji nav tādā veidā izveidojuši biznesu. Nelegāli ir pārdot mantas vairāk nekā trīs reizes taksācijas periodā, vai arī pārdot lietas, kas iegādātas tālākai pārdošanai, nevis personīgajam patēriņam.
Piemēram, ja tiks pārdotas lietotas preces, kas pašam vairs nav nepieciešamas vai arī jaunas preces, kas iegādātas nepārdomāti, tā nebūs uzskatāma par oficiālu tirdzniecību, par ko jāmaksā nodokļi. Arī tad, ja tiks izpārdots viss skapis, vai mēbeles no istabas, par to visticamāk neviens nesatrauksies, kaut gan šādā gadījumā tiek fiksētas vairāk kā trīs tirdzniecības reizes. Pats būtiskākais nosacījums – pārdodamo lietu kopējā summa nedrīkst sasniegt 14 000 EUR. Vidusmēra cilvēks diez vai tāpat spētu pārdot preces par tik lielu summu.

Daudziem varētu rasties jautājums – ja jau pārdošana ir atļauta līdz pat tik lielām summām, kāpēc ir nepieciešama šāda Valts ieņēmumu dienesta kontrole sludinājumu portālos un sociālajos tīklos? Tas notiek tāpēc, ka mūsdienās ļoti aktuāla ir ārzemju mazumtirdzniecības platformās iegādātu apģērbu un citu preču neoficiāla tirdzniecība. No šīm mazumtirdzniecības platformām iespējams pasūtīt dažādas preces par ļoti zemām cenām, jo īpaši vairumā, un Latvijā tās var pārdot ar ievērojamu uzcenojumu. Šajā gadījumā tā tiešām ir oficiāla tirdzniecība un saimnieciskā darbība un par to ir jāmaksā nodokļi, tāpat kā visiem citiem saimnieciskās darbības veicējiem.

Vēl viens ļoti aktuāls jautājums ir par dzīvokļu izīrēšanu un nodokļu maksāšanu par saņemto īres naudu. It kā arī dzīvoklis ir personīgā manta, ar kuru var rīkoties pēc paša vēlmēm, tomēr par tā izīrēšanu ir jāmaksā nodokļi. Par dzīvokļa izīrēšanu tiek piemērota 10% likme no kopējās darījuma summas, jo arī tā skaitās saimnieciskā darbība. Šī procentu likme tiek piemērota neatkarīgi no īres apjoma, jo tas ir ilglaicīgs darījums ar regulāru peļņu. Par šādas saimnieciskās darbības uzsākšanu Valts ieņēmumu dienestu ir jāinformē pašam saimnieciskās darbības veicējam.

Daudzi uzskata, ka nezināšana atbrīvo no pienākuma, proti, ja neesat personīgi informēts par nepieciešamību maksāt nodokļus par veiktajiem darījumiem, jūs nedrīkst sodīt. Valts ieņēmumu dienesta pārstāvji gan to noliedz. Visa nepieciešamā informācija par to, kas ir un kas nav saimnieciskā darbība un par ko ir jāmaksā nodokļi, ir norādīta Valts ieņēmumu dienesta mājas lapā. Pirms jebkādiem pirkšanas, pārdošanas vai izīrēšanas darījumiem, labāk ir noskaidrot visu informāciju par nodokļiem, jo par nodokļu nemaksāšanu var iestāties pat kriminālatbildība. Labāk lieki neriskēt un pieteikt visus nepieciešamos darījumus Valsts ieņēmumu dienestā. Viņu darbinieki aktīvi uzrauga neoficiālus saimnieciskās darbības darījumus ļoti dažādos veidos.

interneta pārdošana

Interneta tirdzniecība

Mūsdienās visā pasaulē, tajā skaitā arī Latvijā, strauji pieaug tirdzniecība internetā jeb tirdzniecība no attāluma. Pēc Centrālās Statistikas pārvaldes datiem, pēdējo divu gadu laikā interneta tirdzniecība Latvijā ir augusi vairāk nekā divas reizes straujāk, nekā tirdzniecība parastajos mazumtirdzniecības veikalos. Tas nozīmē, ka patērētāji sāk dot priekšroku interneta veikaliem, nevis reālām tirdzniecības vietām. Iespējams ar laiku interneta tirdzniecība aizvietos pārējo mazumtirdzniecību, jo tā daudzējādā ziņā ir gan patērētājam, gan tirgotājam izdevīgāka, tomēr vēl joprojām tā saistās arī ar daudziem negatīviem aspektiem.

Tirdzniecība internetā ir tirdzniecības veids, kad preces vai pakalpojumi tiek tirgoti ar interneta starpniecību, nevis reālā tirdzniecības teritorijā, kā, piemēram, veikals, tirgus, kiosks utt. Tas nozīmē, ka interneta veikalu klienti, pēc piedāvājuma apskates konkrētā mājas lapā, veic pasūtījumu un preces viņiem tiek piegādātas pa pastu vai ar citu piegādes pakalpojumu sniedzēju kompāniju. Retākos gadījumos, preces piegādā arī pats uzņēmums, kas tirgo preces internetā.
Interneta veikalos ir iespējams iegādāties visdažādākās preces. Latvijā visvairāk no interneta veikaliem tiek pasūtītas dažādas elektropreces, apģērbs, kosmētika un dažādas biļetes uz pasākumiem utt., bet ir iespējams pasūtīt pat pārtikas preces un vēl daudz ko citu. Latvijā populārāki pagaidām ir ārvalstu interneta veikali, jo īpaši, mazumtirdzniecības platformas, kā, piemēram, Ebay, Aliexpress u.c., bet tiek veikti gana daudz pasūtījumu arī no Latvijas interneta veikaliem.

Šāds tirdzniecības veids ir kļuvis tik populārs galvenokārt tāpēc, ka tas atvieglo patērētāju ikdienu. Nav nepieciešams lieki tērēt laiku, ejot uz konkrētu mazumtirdzniecības teritoriju un apstaigājot visus plauktus. Izmantojot interneta tirdzniecības pakalpojumus, pietiek vien ar datora ieslēgšanu un pāris peles klikšķiem, līdz preces pasūtīšanai. Vēl viens aspekts, kas interneta tirdzniecību padara tika populāru ir iespēja piedāvāt patērētājiem zemākas cenas. Ja preces tiek tirgotas internetā, ir nepieciešama vien preču noliktava, kurā visu uzglabāt un ofisi, no kuriem vadīt visu tirdzniecības procesu, taču nav nepieciešams uzturēt veikalus, kas bieži vien izmaksā pat ļoti dārgi. Uz šo ietaupīto summu, ir iespējams piedāvāt zemākas cenas, nekā reālās tirdzniecības vietās.

Interneta pārdošanā cilvēki bieži vien ņem dažādus kredītus (кредит без трудов договор), kā arī bezprocentu kredītu (безлихвен кредит), lai varētu nosegt visus savus interneta tēriņus un tas ļauj pārdevējiem pārdot daudz vairāk lietu.

Interneta tirdzniecībai gan ir arī ļoti daudz mīnusu, kas daudziem patērētājiem vēl joprojām rada nevēlēšanos izmantot šādu tirdzniecības veidu. Pirmkārt interneta vidē uzdarbojas daudz krāpnieku. Ir neskaitāmi daudz veidu, kā tiek apkrāpti patērētāji, izmantojot interneta veikalus. Populārākais no tiem ir vienkārša naudas izkrāpšana, pierasot priekšapmaksu par precēm, kas vēlāk nemaz netiek piegādātas. Noteikti ir jāpārliecinās, ka interneta veikals, no kura tiek sūtītas preces, ir drošs un nenodarbojas ar krāpšanu. Interneta tirdzniecībā pastāv arī lielāka iespēja, ka kaut kas tiks sajaukts un klients netiks pie kārotās preces. Otrkārt, preces nav iespējams apskatīt dzīvē un izmēģināt. Īpaši būtisks mīnuss tas ir, iegādājoties apģērbu. Treškārt, kaut arī pamata cenas interneta veikalos tiek piedāvātas zemākas, bieži vien to atsver piegādes cena, jo par piegādes pakalpojumiem ir jāmaksā pašiem patērētājiem. Nepieredzējuši interneta veikalu klienti var par to arī nezināt un pēc tam ir vīlušies tirgotājos.

Nevar viennozīmīgi pateikt, vai interneta tirdzniecība ir labāka vai sliktāka par tradicionālo tirdzniecību, bet ir skaidrs, ka šī tirdzniecības veida patērētāju skaits turpinās augt. Interneta tirdzniecība ar laiku attīstās un, pateicoties, dažādām inovācijām, pamazām tiek novērsti ar to saistītie mīnusi.

tirdzniecības vēsture

Tirdzniecības vēsture un attīstība

Mūsdienu dzīve nav iedomājama bez tirdzniecības. Mūsdienās tirdzniecības sistēma ir sīki izstrādāta, lai atvieglotu gan tirgotāju, gan uzpircēju, gan patērētāju darbu. Šķiet pašsaprotami, ka varam paņemt naudu, aiziet uz veikalu un iegūt īpašumā visu, kas mums nepieciešams, bet lai līdz tam nonāktu tirdzniecība ir gājusi garu attīstības ceļu.

Tirdzniecība parādījās jau senajos laikos, līdz ar pirmo civilizāciju izveidošanos. Tā bija vienkārša maiņas tirdzniecība, proti, viena prece tika mainīta pret citu. Šāds tirdzniecības veids pastāvēja līdz pat senās Romas pastāvēšanas laikiem. Kaut gan šī sistēma bija ļoti primitīva, daudzas tās iezīmes vēl joprojām ir sastopamas arī mūsdienu modernajās tirdzniecības sistēmās. Piemēram, arī tajā laikā pastāvēja sava veida monopols. Galvenais ārējās tirdzniecības produkts bija tieši luksusa preces – zelts, dārgakmeņi, metālu, ziloņkauls utt. Šie produkti piederēja Seno Austrumu valsts tempļiem, līdz ar to, viņi kontrolēja lielāko tirdzniecības daļu. Tāpat kā mūsdienās pastāvēja arī izveidoti tirdzniecības ceļi starp lielākajām civilizācijām. Šo ceļu krustpunktos nereti izveidojās pilsētas.

Pirmie tirgotāji bija tempļa kalpi, bet aptuveni 2. gadu tūkstotī p.m.ē. parādījās arī pirmie brīvie tirgotāji, kas nebija ne no viena atkarīgi. Šie privātie tirgotāji savā veidā paši sāka pildīt tempļu funkcijas, nodarbojoties ar augļošanu, tādā veidā vairojot savu kapitālu. Līdz ar privāto tirgotāju parādīšanos, izveidojās konkurence.

Vēlāk tirgotāju piedāvājumā, blakus amatniecības precēm un pārtikas produktiem arvien biežāk parādījās metāla stieņi. To var uzskatīt par pirmo primitīvo maiņas līdzekli jeb naudu, kas mūsdienās ir neatņemama tirdzniecības sastāvdaļa. Atšķirībā no labības, kas iepriekš tika izmantota kā galvenais maiņas līdzeklis, metāla stieņu lietošana bija daudz praktiskāka. To varēja vieglāk uzglabāt, tā vērtību nekas neietekmēja un to bija vieglāk pārnēsāt. Metāla stieņu izmantošana ir būtisks pagrieziena punkts tirdzniecības kopējā attīstībā. Pēc tam stieņu vietā tika lietotas arī monētas. Paralēli tam, pastāvēja arī maiņas tirdzniecība.

Tomēr jauno laiku tirdzniecības sistēmu izveidi visvairāk ietekmēja notikumi viduslaikos. Šajā laikā tirdzniecība kļuva arvien neatkarīgāka no valsts. Tika atklāti arvien jauni tirdzniecības ceļi un tā veidojās nelieli pilsētu tīkli. Tā izveidojās pilsētrepublikas, kurām katrai bija sava mēru sistēma. Kristīgajā sabiedrībā arī tika pieņemti sava veida cenu griesti, jo tika noteikts, ka vienādas preces jāpārdod par vienādu cenu. Tirdzniecība kļuva arvien kontrolētāka, lai tiktu aizstāvētas gan tirgotāju, gan patērētāju intereses, bet praksē šie noteikumi tomēr bieži vien nedarbojās. Tam par pamatu galvenokārt bija tieši nevienādās mēru sistēmas.

Attīstītajos viduslaikos tirdzniecības ceļi tika modernizēti. Pastāvēja posmu tirdzniecība – preces tika tirgotas pa ceļam uz galamērķi. Tas pavēra iespējas kontrolēt tirdzniecību, jo visi punkti tika uzraudzīti. Arvien vairāk sāka izmantot naudu, nevis maiņas tirdzniecību, līdz ar to bija iespējams veikt naudas uzkrājumus. Ar laiku izveidojās dažādas tirgotāju savienības, kas pārstāvēja tirgotāju intereses. Tā izveidojās pamats dažādiem ekonomiskajiem spēkiem.

Jaunajos laikos tirdzniecība jau stipri līdzinājās mūsdienu pamata tirdzniecības veidiem. Pastāvēja gan vairumtirdzniecība, gan mazumtirdzniecība, konkrētās, reālās teritorijās, kā, piemēram, veikali un tirgus. Protams, nepastāvēja tādi noteikumi un normas, kā mūsdienās, bet pamatā tirdzniecība bija sasniegusi tādu pašu praksi.

Mūsdienu modernā tirdzniecība ir izveidojusies vairāku tūkstošu gadu laikā un ar dažādiem likuma grozījumiem, tā vēl joprojām tiek mainīta un ietekmēta. Daudzas it kā pašsaprotamas lietas ir rezultāts notikumiem jau senajos laikos.

tirdzniecība

Godīgā tirdzniecība

Patērētāji, iegādājoties preces, pārsvarā izvērtē tikai to, vai preces cena atbilst tās kvalitātei. Proti, pats svarīgākais ir iegūt pēc iespējas kvalitatīvākas preces, par, pēc iesējas, zemākām cenām. Ja tas tiek panākts, patērētāji pārsvarā ir apmierināti ar savu pirkumu, taču mūsdienās cilvēki sāk domāt plašāk. Daudziem svarīgs ir ne vien pašu ieguvums, bet arī nopietnu, globālu problēmu risināšana, ko ietekmē ikdienā veiktās izvēles. Lai patērētājiem būtu vieglāk izprast, kā viņi var palīdzēt citiem, vienkārši mainot savus iepirkšanās paradumus, ir radīts termins un ideoloģija „Godīgā tirdzniecība” jeb „Fair Trade”.

Godīgā tirdzniecība ir alternatīva mūsdienu modernajai tirdzniecības sistēmai, kas pamatā balstīta tikai un vienīgi uz pelņas gūšanu. Godīgās tirdzniecības mērķis ir piedāvāt patērētājiem iespēju iegādāties preces un pakalpojumus, garantējot, ka to ražošanas procesā nav cietuši citi cilvēki vai citas dzīvas radības. Patērētāji, kas iegādājas produktus ar godīgās tirdzniecības zīmi, ne vien var iegādāties veselībai nekaitīgus produktus par pieņemamām cenām, bet arī atbalstīt strādniekus un ražotājus no attīstības valstīm.
Vienkāršāk sakot, godīgā tirdzniecība nepieļauj peļņas gūšanu uz nabadzīgo iedzīvotāju slāņa rēķina un arī nodrošina preču un pakalpojumu kvalitāti. Modernajā tirdzniecībā zemnieki, vienkārši strādnieki un citi zemāko slāņu pārstāvji bieži vien tiek apspiesti. Viņiem tiek maksāti neadekvāti zemi atalgojumi, lai preču tirgotāji, rūpnīcu īpašnieki, preču uzpircēji utt. varētu maksimizēt savu peļņu. Arī par produktu kvalitāti mūsdienās netiek pienācīgi domāts. Galvenais ir pēc iespējas ātrāk, lētāk un vienkāršāk visu saražot, lai izmaksas būtu pēc iespējas zemākas un tīrie ieņēmumi lielāki. Modernā tirdzniecība veicina sabiedrības nevienlīdzības veidošanos un nekvalitatīvu vai pat kaitīgu produktu popularizēšanu. Lai pret to cīnītos, cilvēki sāka veicināt godīgās tirdzniecības ideoloģiju.

Par godīgās tirdzniecības ideoloģijas attīstību un vispārēju pastāvēšanu atbild vairākas, savstarpēji saistītas, bezpeļņas organizācijas. Šo organizāciju mērķis ir palīdzēt zemniekiem un ražotājiem. To darbs neaprobežojas ar produktu uzpirkšanu, pārdošanu un popularizēšanu. Tās, ar dažādiem paņēmieniem, uzlabo darba apstākļus un nodrošina iespēju godīgi pelnīt naudu. Šie paņēmieni ietver, piemēram, finansiālu palīdzību, iedzīvotāju izglītošanu par ražošanas procesiem utt. Pats būtiskākais ir tas, ka godīgās tirdzniecības organizācijas ir spējušas pierādīt šāda tirdzniecības veida efektivitāti un tajā pašā laikā arī spēju uzturēt zemu cenu līmeni.

Kaut arī ilgtspējības principi un etniskās ražošanas metodes ir pēdējo laiku trends, daudzas no godīgās tirdzniecības organizācijām attīstītākajās valstīs darbojas jau gandrīz 40 gadus. Mūsdienās godīgā tirdzniecība aizņem būtisku kopējās tirdzniecības daļu, sasniedzot gandrīz 700 miljonu eiro apgrozījumu. Attīstītajās valstīs arvien vairāk cilvēku, cenšas izvēlēties produktus, kuru ražošanā nav cietis neviens cits sabiedrības loceklis.

Latvijā godīgā tirdzniecība gan vēl joprojām ir nepopulāra. Protams, ir atsevišķi cilvēki un cilvēku grupas, kas meklē godīgās tirdzniecības vietas un iegādājas šāda veida produktus, bet, salīdzinot, piemēram, ar Centrāleiropas vai Rietumeiropas valstīm, patērētāji par to interesējas salīdzinoši maz. Tam ir vairāki izskaidrojumi, kas saistās gan ar sabiedrības domāšanas veidu kopumā, gan valsts attīstību un iedzīvotāju dzīves līmeni. Lai arī Latvijā ienāktu godīgā tirdzniecība, ir jāpanāk, ka sabiedrības prioritāte ir vēlme uzzināt, no kurienes ir nācis konkrētais produkts un kā tas ir ražots. Latvijā patērētāji vairāk domā par to, vai produkts ir kvalitatīvs un lēts.

Ja arī jums ir svarīgi, lai produkti, kurus patērējat ir kvalitatīvi, veselībai nekaitīgi un pats galvenais, lai to ražošanā nav cietuši citi cilvēki, pirms preču iegādes, noskaidrojiet, kā tie ir iegūti vai ražoti. Ja uz precēm ir kādas godīgās tirdzniecības kvalitātes zīme, šis produkts pavisam noteikti ir ražots, nekaitējot cilvēkiem vai apkārtējai videi.

Eiro cenas

Cenu veidošanās faktori

Katrai precei vai pakalpojumam ir sava cena, par kādu patērētājs to var saņemt. Cena pēc savas būtības ir preces vai pakalpojuma vērtība, kas izteikta naudā, bet bieži vien ir novērojama situācija, kad precēm ar vienādām ražošanas izmaksām ir būtiski atšķirīgas cenas. Cenas veidošana ir ļoti sarežģīts process un lai to izprastu ir jāpārzina cenu veidošanās faktori un principi.

Vispirms ir jāsaprot, ka ir cena mazumtirdzniecībā veidojas vairākos līmeņos. Pirmkārt, ir ražošanas cena. Tā ir preces cena, par kādu to var iegūt no ražotāja. Otrkārt, precei var būt vairumtirdzniecības cena, ja ražotājs preces vispirms pārdod vairumtirdzniecības bāzēm, nevis pa tiešo mazumtirgotājiem. Un pati pēdējā ir mazumtirdzniecības cena. Tā ir gala cena, kuru patērētāji redz pie precēm veikalu plauktos. Vairumtirgotāji un mazumtirgotāji pārsvarā precēm uzliek konkrētu uzcenojumu, bet ražotāja cenu ietekmē ļoti daudzi faktori.

Protams, pamatā cenu nosaka preces ražošanas izmaksas. Jo dārgāk izmaksās šīs preces ražošana, jo lielāka cena tai tiks piemērota tālākā tirdzniecībā. Pie preču ražošanas izmaksām netiek pieskaitītas tikai izejvielu un darbaspēka cenas, bet arī visas uzņēmuma darbības kopējās izmaksas, kas aprēķinātas katrai saražotās preces vienībai. Lai uzņēmums vispār spētu atgūt naudu, kas izdota par preču saražošanu, tam ir jānosedz pilnīgi visas uzņēmuma darbības izmaksas. Lai uzņēmums ne vien atgūtu ieguldīto naudu, bet arī nopelnītu, ir nepieciešams precei noteikt konkrētu uzcenojumu. Uzcenojuma veidošana jau ir daudz sarežģītāks process, jo tas ir atkarīgs no ļoti daudziem iekšējiem un ārējiem faktoriem.

Viens no būtiskākajiem iekšējiem faktoriem, kas veido preces cenu ir uzņēmuma mērķis. Tas nozīmē, ka cenu ļoti būtiski ietekmē tas, kādu tirgus pozīciju konkrētajā brīdī grib ieņemt uzņēmums. Piemēram, jauns uzņēmums, kas grib iepazīstināt patērētājus ar savu produkciju, piedāvās zemākas cenas, bet jau labi zināms ražotājs, kas ieguvis klientu uzticību, var atļauties likt lielāku uzcenojumu. Otrkārt, cenu ietekmē uzņēmuma mārketinga stratēģija. Uzņēmums sevi var pozicionēt kā ļoti augstas kvalitātes preču ražotāju, vai arī kā cenu līderi. Ja uzņēmums ražo unikālas preces, mazos apjomos, tā uzcenojums būs daudz lielāks, jo patērētāji maksās ne vien par pašu preci taustāmā veidā, bet arī statusu, ko tie iegūst, iegādājoties šāda veda preces. Cenu līderi, savukārt liek daudz mazāku uzcenojumu, bet tādā veidā panāk, ka preces tiks pirktas lielākos apjomos.

Ārējie faktori vairāk ietekmē dažādu preču grupu cenu celšanos vai krišanos kopumā, nevis atsevišķiem ražotājiem. No būtiskākajiem ārējiem preču cenu veidojošajiem faktoriem var minēt, piemēram, pieprasījuma elastīgumu. Svarīgi ir saprast, vai šādas preces tiks pirktas tik pat lielā daudzumā arī tad, ja tām tiks palielināta cena. Ja preci ir iespējams aizvietot ar tādām pašām konkurentu ražotām precēm, vai kādām citām līdzīgām precēm, paaugstinot cenu, visticamāk zudīs patērētāju interese, bet unikālām un vitāli nepieciešamām precēm var noteikt daudz lielāku uzcenojumu. Otrkārt, ir būtiska patērētāju pirktspēja kopumā. Ir jāsaprot, par kādām precēm patērētāji būs gatavi maksāt un par kādām nē. Vēl cenas ietekmē arī valsts izstrādātā cenu politika, lai nodrošinātu dažādu preču grupu pieejamību, vai tieši, pretēji, nepieejamību, patērētājiem. Vēl pastāv arī ļoti daudzi citi ārēji faktori, kas var būtiski ietekmēt preču cenu.

Pēc šī var secināt, ka preču cenas nav vienkārši ražotāja izdomātas. Cenas kalkulācija ir ļoti sarežģīts process un ja cena tiek noteikta nepareizi, uzņēmums var ciest lielus zaudējumus, jo tieši cena bieži vien ietekmē patērētāja vēlmi un iespēju iegādāties konkrēto preci.

atlaides

Cenu norādīšana tirdzniecības vietās

Izvēloties dažādus produktus, viens no galvenajiem kritērijiem bieži vien ir cena, tāpēc pirms preču vai pakalpojumu iegādes, par to patērētājam ir jābūt informētam. Tirgotāji nedrīkst nenorādīt cenas, vai norādīt tās maldinoši. To regulē likums un par šādiem pārkāpumiem tirgotājam var tikt piemērots sods. Pareizu cenu norādīšanu vajadzētu pārzināt gan tirgotājiem, lai neiekultos nepatikšanās, gan patērētājiem, lai varētu pastāvēt par savām tiesībām.

Pirmkārt, jebkuras preces cenai ir jābūt norādītai rakstiski. Tai ir jābūt uzdrukātai uz preces, tās iepakojuma, uz atsevišķas cenu zīmes, kas atrodas blakus preci vai atsevišķā cenrādī (gadījumos, kad cenu nav iespējams norādīt iepriekš minētajos veidos). Cenu zīmē jānorāda ne vien cena par konkrēto vienību, bet arī cenu noteiktai mērvienībai, piemēram, kilogramam, lai varētu salīdzināt preces cenu ar citu līdzīgu preču cenām, kas pieejamas citos lielumos. Preces cenai ir jābūt norādītai nepārprotami, lai to nevarētu sajaukt ar citu, blakus esošu, preču cenām. Pašām cenu zīmēm ir jābūt pietiekoši vieglām un skaidri saredzamām.

Ļoti būtiski ir atšķirt preces cenu no mērvienības cenas. Preces cena ir cena par vienu konkrētu vienību, neatkarīgi no tās lieluma vai svara. Preces cenā jābūt iekļautiem arī viesiem nodokļiem un papildus maksām, ja tādas ir. Ja preces cena saistās ar papildus izmaksā, patērētājam par to ir jābūt informētam. Nedrīkst likt nepilnīgas cenas. Patērētājam ir tiesības zināt gala summu, kāda jāmaksā un viņam nav pienākums veikt jebkādus papildus gala cenas aprēķinus. Gala cenu var nenorādīt vienīgi izsolēs, vai īpaši vērtīgu lietu tirdzniecībā.

Precei noteikti ir jānorāda arī mērvienības cenu. Tā ir cena par konkrētu mērvienību precei. Piemēram, kilogrami, litri, metri utt. Arī šajā cenā ir jābūt iekļautiem visiem nodokļiem un papildus maksājumiem, ja tādi ir. Šī cena ir jānorāda arī pie precēm, kas tiek pārdotas gabalos, jo kā jau tika minēts, tas palīdz salīdzināt cenas. Ir ļoti grūti izvērtēt, kura prece ir dārgāka un kura lētāka, ja tās nav vienāda lieluma. Tas ne vien palīdz patērētājiem, bet arī veicina konkurenci uzņēmēju vidū. Kad mērvienības cenas norādīšana nebija obligāta, daudzi preču ražotāji izvēlējās ražot preces nedaudz mazākos iepakojumos, kā konkurenti, jo tādā veidā viņi varēja piedāvāt labāku gabala cenu un patērētāji pat nepamanīja, ka patiesībā prece ir pat salīdzinoši dārgāka. Mērvienības cenas nav obligāti jānorāda SI sistēmā, jo preces tiek tirgotas ļoti dažādos apjomos. Patērētājiem ir jāpievērš papildus uzmanība tam, vai mērvienības cena ir norādīta, piemēram, gramos vai kilogramos. Mērvienības cenu var nenorādīt tad, ja tā sakrīt ar gabala cenu vai arī var radīt liekus pārpratumus.

Sveramām precēm ir jānorāda tikai mērvienības cenu, bez gabala cenas, taču tirgotājam ir jānodrošina iespēja patērētājam uzzināt sveramo preču gala cenu pirms to iegādes. Tas nozīmē, ka ir vai nu jābūt nodrošinātai iespējai patērētājam pašam noteikt preces apjomu un cenu, piemēram, novietojot pie precēm vajadzīgos mērīšanas rīkus, vai arī nodrošinot iespēju atteikties no preces pēc tam, kad pārdevējs to ir nosvēris.

Ja precēm tiek piemērotas atlaides, tad pie preces ir jābūt norādītai gan cenai pirms atlaides, gan pēc. Maldīga atlaižu norādīšana ir patērētāju tiesību pārkāpums. Akciju cenas drīkst būt norādītas pie precēm tikai akcijas laikā. Lai nemaldinātu patērētājus, tās nedrīkst tikt izliktas tad, kad preces vēl tiek tirgota par oriģinālo cenu. Atlaižu cenām jābūt norādītām pie katras preces, uz kuru tā attiecas. Nepietiek ar kopēju zīmi par konkrētu procentu atlaidēm.

tiešā tirdzniecība

Kas ir tiešā tirdzniecība?

Pēc definīcijas, tiešā tirdzniecība ir dažādu preču un pakalpojumu pārdošana patērētājiem, tos tiešā veidā uzrunājot un kā tirdzniecības teritoriju izmantojot ar tirdzniecību nesaistītas vietas, visbiežāk klientu mājas vai darba vietas. Vienkāršāk skaidrojot, tas personalizēts ir tirgošanās veids, kas palīdz klientiem daudz labāk iepazīties ar precēm un pakalpojumiem pirms lēmuma pieņemšanas par to iegādi. Tiešā tirdzniecība nav tas pats, kas mazumtirdzniecība, kaut gan preces un pakalpojumi tiek pārdoti klientu personīgajam patēriņam.

Parasti tiešā tirdzniecība praktiski sākas ar uzaicinājumu uz preču vai pakalpojumu prezentāciju. Savus klientus tiešās tirdzniecības īstenotāji visbiežāk meklē savās pastāvīgo klientu datu bāzēs vai aicinot prezentācijām pieteikties jebkurus gribētājus. Pēc tam uzrunātie cilvēki tiek aicināti uz prezentāciju ņemt līdzi savus draugus un paziņas. Prezentācijā kopā sanāk potenciālie klienti un tirgotājam ir iespēja nodemonstrēt visiem piedāvātās preces un pakalpojumus. Redzot cik šie produkti vai pakalpojumi dzīvē ir efektīvi, pastāv daudz lielāka iespēja, ka potenciālie klienti šīs preces vai pakalpojumus iegādāsies.
Pastāv arī gadījumi, kad tiešā tirdzniecība notiek tikai kā divu pušu darījums – tirdzniecības aģents un potenciālais klients. Šāda prakse parasti tiek pielietota ļoti dārgu un ekskluzīvu produktu tirdzniecībai. Lai pārdotu tiešām dārgas un ekskluzīvas preces bieži vien ar masveida reklāmām vien nepietiek un šāds tiešās tirdzniecības veids ir daudz efektīvāks. Potenciālajam klientam tiek veltīts individuālais laiks, lai pārliecinātu par preces vai pakalpojuma augsto kvalitāti.

Tiešās tirdzniecības plusi, no patērētāju viedokļa, ir tādi, ka ir iespējams preces un pakalpojumus pašiem izmēģināt pirms iegādes, līdz ar to pastāv ļoti maza iespēja, ka pēc tam sekos vilšanās par preču un pakalpojumu darbību, kvalitāti, rezultātiem u.c. Prezentācijā arī viss tiek ļoti detalizēti izskaidrots un ir iespējams saņemt atbildes uz visiem sev interesējošiem jautājumiem.

Tiešā tirdzniecība gan bieži vien tiek vērtēta arī negatīvi, jo daudzi patērētāji to uzskata par ļoti agresīvu mārketinga veidu. Proti, šīs prezentācijas laikā tiešās tirdzniecības aģents centīsies pierunāt preces iegādāties, neatkarīgi no tā, vai tās ir potenciālajam klientam piemērotas un nepieciešamas. Daudzi patērētāji pat uzskata, ka tiešās tirdzniecības aģenti izmanto sava veida hipnozi, lai ietekmētu patērētāju viedokli, kā arī ar viltu piespiež parakstīt līgumus par preču un pakalpojumu iegādi.

Tiešo tirdzniecību parasti veic atsevišķi algoti uzņēmumi, kas ar to nodarbojas, nevis paši preču un pakalpojumu ražotāji. Līdzīgi kā mazumtirgotāji, kas uzpērk preces no ražotājiem un vairumtirgotājiem un pārdod tās tālāk, tikai šajā gadījumā tiešās tirdzniecības aģenti paši nav atbildīgi par preču iztirgošanu līdz realizācijas termiņa beigām. Protams, pastāv arī gadījumi, kad pats preču vai pakalpojumu ražotājs apmāca īpašus tiešās tirdzniecības aģentus, kas darbojas tikai viņu uzņēmuma preču tirdzniecībā.

Daudzi maldīgi uzskata, ka arī telemārketings vai preču tirgošana internetā ir uzskatāma par tiešo tirdzniecību, taču tā nav. Tā ir tālpārdošana. Par tiešo tirdzniecību var runāt tikai tad, ja pie preču un pakalpojumu tirdzniecības klāt ir fiziska persona, kas visu izrāda klātienē.
Daudzi tiešo tirdzniecību jauc arī ar tā saucamo piramīdas shēmu, kurā viens tirdzniecības aģents pārdod preces citam, lai tās tiktu pārdotas tālāk. Ar piramīdas shēmu tiek pelnīts piesaistot jaunus dalībniekus un beigās naudu saņem tikai tie, kas ir piramīdas augšā jeb šīs piramīdas aizsācēji. Kā jau tika minēts, caur tiešo tirdzniecību pārdotās preces un pakalpojumi ir paredzēti tikai klientu personīgajam patēriņam, tāpēc, ja jums piedāvā šīs preces pārdot tālāk, tā ir krāpniecības shēma, nevis tiešā tirdzniecība.

mazumtirdzniecība zivis

Kas ir mazumtirdzniecība?

Īsi un vienkāršu skaidrojot, mazumtirdzniecība ir dažādu preču un pakalpojumu tālākpārdošana nelielos apjomos bez to apstrādes. Tas nozīmē, ka šie mazumtirgotāji iegādājas preces un pakalpojumus lielos daudzumos un pēc tam tās pārdod par dārgāku cenu. Mazumtirdzniecības preces un pakalpojumi var tikt pārdoti gan pa tiešo veikalos, kioskos un citās tirdzniecības teritorijās, gan arī ar pasta vai citu preču pārvadātāju starpniecību. Mazumtirgotāji pārdodamās preces var iepirkt gan no vairumtirgotājiem, gan pa tiešo no preču ražotājiem, bet tās ir paredzētas patērētāju personīgajam patēriņam, nevis vēl tālākai tirgošanai un peļņas gūšanai. Mazumtirgotāju un to piegādātāju attiecības regulē vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības organizēšanas kārtības likums.

Mazumtirgotāji pelna naudu tikai ar preces cenas starpību – no ražotājiem vai vairumtirgotājiem tie iepērk preces par zemāku cenu un pārdod par augstāku. Tas ir izdevīgi gan ražotājiem un vairumtirgotājiem, gan mazumtirgotājiem. Uzņēmumiem un vairumtirgotājiem bieži vien nav izdevīgi pašiem pārdot preces klientiem, jo tam ir nepieciešamas atsevišķas telpas un darbinieki, turklāt daudz vienkāršāk ir pārdot preces lielākos apjomos. Mazumtirgotāji, savukārt var nopelnīt, nepievienojot saņemtajām precēm papildus vērtību, bet tikai cenu.

Būtiskākā atšķirība starp vairumtirdzniecību un mazumtirdzniecību ir tieši tā, ka vairumtirgotāji preces pārdod tālākai tirdzniecībai, bet mazumtirgotāji patēriņam. Tirgotājs nedrīkst būt reizē gan vairumtirgotājs, gan mazumtirgotājs. Likums aizliedz vienam mazumtirgotājam iepirkt preces no cita mazumtirgotāja un pēc tam tās pārdot par augstāku cenu. Jebkurai pārdotajai precei ir jābūt reģistrētai un par jebkāda veida tirdzniecību ir jāmaksā nodokļi.

Vienā mazumtirdzniecības teritorijā (kioskā, veikalā, interneta veikalā utt.) parasti tiek tirgotas preces, kas iepirktas no dažādiem vairumtirgotājiem, lai pircējiem būtu lielākas izvēles iespējas. Šāda prakse veicina ražotāju konkurenci, jo patērētājam ir iespējams vienuviet salīdzināt dažādu produktu kvalitāti un cenu. Parasti tieši tie mazumtirgotāji, kas piedāvā visdažādāko preču klāstu ir pircēju vidū iecienītāki, taču pastāv arī izņēmumi.
Latvijā arī mazumtirdzniecībā ir vērojama ļoti sīva konkurence un mazos mazumtirgotājus no tirgus bieži vien izēd tieši lielie mazumtirgotāji. Tas visuzskatamāk ir novērojams veikalu tīklu un atsevišķu veikalu konkurencē. Lielajiem veikalu tīkliem ir proporcionāli daudz mazākas ar preču tirgošanu saistītās izmaksas, līdz ar to viņi var piedāvāt daudz zemākas cenas. Patērētājiem cena bieži vien ir būtiskākais aspekts, pēc kura tie izvēlas mazumtirgotājus, tāpēc arī lielo veikalu ķēžu ienākumi ir proporcionāli daudz lielāki. Tirgū paliek tikai daži mazie mazumtirgotāji, kuri spēj konkurēt ar unikālu piedāvājumu vai ko citu.

Mazumtirdzniecība tiek iedalīta pārtikas un nepārtika mazumtirdzniecībā. Pie pārtikas precēm tiek pieskaitītas tās preces, kuras ir paredzētas cilvēka uzturam. Viss pārējais tiek pieskaitīts pie nepārtikas precēm. Uz katru no šiem mazumtirdzniecība veidiem attiecas mazliet atšķirīgi nosacījumi un regulas, taču vienā mazumtirdzniecības teritorijā var tikt tirgotas gan pārtikas, gan nepārtikas preces.

Varētu šķist, ka mazumtirdzniecība ir ļoti ienesīgs un vienkāršs bizness, tāpēc, ka viss, kas jādara ir jāiepērk preces par zemāku cenu un jāpārdod par augstāku, bet bieži vien ienākumi nav tik lieli kā cerēts. Šis bizness saistās ar lieliem izdevumiem, jo ir jāmaksā par tirdzniecības teritorija uzturēšanu, darbaspēku utt., bet lielās konkurences dēļ precēm nevar likt pārāk lielu uzcenojumu. Arī preču iepirkšana var radīt lielus zaudējumus, jo nenopārdotās preces vairumtirgotāji atpakaļ nepieņem.