Cenu norādīšana tirdzniecības vietās

Izvēloties dažādus produktus, viens no galvenajiem kritērijiem bieži vien ir cena, tāpēc pirms preču vai pakalpojumu iegādes, par to patērētājam ir jābūt informētam. Tirgotāji nedrīkst nenorādīt cenas, vai norādīt tās maldinoši. To regulē likums un par šādiem pārkāpumiem tirgotājam var tikt piemērots sods. Pareizu cenu norādīšanu vajadzētu pārzināt gan tirgotājiem, lai neiekultos nepatikšanās, gan patērētājiem, lai varētu pastāvēt par savām tiesībām.

Pirmkārt, jebkuras preces cenai ir jābūt norādītai rakstiski. Tai ir jābūt uzdrukātai uz preces, tās iepakojuma, uz atsevišķas cenu zīmes, kas atrodas blakus preci vai atsevišķā cenrādī (gadījumos, kad cenu nav iespējams norādīt iepriekš minētajos veidos). Cenu zīmē jānorāda ne vien cena par konkrēto vienību, bet arī cenu noteiktai mērvienībai, piemēram, kilogramam, lai varētu salīdzināt preces cenu ar citu līdzīgu preču cenām, kas pieejamas citos lielumos. Preces cenai ir jābūt norādītai nepārprotami, lai to nevarētu sajaukt ar citu, blakus esošu, preču cenām. Pašām cenu zīmēm ir jābūt pietiekoši vieglām un skaidri saredzamām.

Ļoti būtiski ir atšķirt preces cenu no mērvienības cenas. Preces cena ir cena par vienu konkrētu vienību, neatkarīgi no tās lieluma vai svara. Preces cenā jābūt iekļautiem arī viesiem nodokļiem un papildus maksām, ja tādas ir. Ja preces cena saistās ar papildus izmaksā, patērētājam par to ir jābūt informētam. Nedrīkst likt nepilnīgas cenas. Patērētājam ir tiesības zināt gala summu, kāda jāmaksā un viņam nav pienākums veikt jebkādus papildus gala cenas aprēķinus. Gala cenu var nenorādīt vienīgi izsolēs, vai īpaši vērtīgu lietu tirdzniecībā.

Precei noteikti ir jānorāda arī mērvienības cenu. Tā ir cena par konkrētu mērvienību precei. Piemēram, kilogrami, litri, metri utt. Arī šajā cenā ir jābūt iekļautiem visiem nodokļiem un papildus maksājumiem, ja tādi ir. Šī cena ir jānorāda arī pie precēm, kas tiek pārdotas gabalos, jo kā jau tika minēts, tas palīdz salīdzināt cenas. Ir ļoti grūti izvērtēt, kura prece ir dārgāka un kura lētāka, ja tās nav vienāda lieluma. Tas ne vien palīdz patērētājiem, bet arī veicina konkurenci uzņēmēju vidū. Kad mērvienības cenas norādīšana nebija obligāta, daudzi preču ražotāji izvēlējās ražot preces nedaudz mazākos iepakojumos, kā konkurenti, jo tādā veidā viņi varēja piedāvāt labāku gabala cenu un patērētāji pat nepamanīja, ka patiesībā prece ir pat salīdzinoši dārgāka. Mērvienības cenas nav obligāti jānorāda SI sistēmā, jo preces tiek tirgotas ļoti dažādos apjomos. Patērētājiem ir jāpievērš papildus uzmanība tam, vai mērvienības cena ir norādīta, piemēram, gramos vai kilogramos. Mērvienības cenu var nenorādīt tad, ja tā sakrīt ar gabala cenu vai arī var radīt liekus pārpratumus.

Sveramām precēm ir jānorāda tikai mērvienības cenu, bez gabala cenas, taču tirgotājam ir jānodrošina iespēja patērētājam uzzināt sveramo preču gala cenu pirms to iegādes. Tas nozīmē, ka ir vai nu jābūt nodrošinātai iespējai patērētājam pašam noteikt preces apjomu un cenu, piemēram, novietojot pie precēm vajadzīgos mērīšanas rīkus, vai arī nodrošinot iespēju atteikties no preces pēc tam, kad pārdevējs to ir nosvēris.

Ja precēm tiek piemērotas atlaides, tad pie preces ir jābūt norādītai gan cenai pirms atlaides, gan pēc. Maldīga atlaižu norādīšana ir patērētāju tiesību pārkāpums. Akciju cenas drīkst būt norādītas pie precēm tikai akcijas laikā. Lai nemaldinātu patērētājus, tās nedrīkst tikt izliktas tad, kad preces vēl tiek tirgota par oriģinālo cenu. Atlaižu cenām jābūt norādītām pie katras preces, uz kuru tā attiecas. Nepietiek ar kopēju zīmi par konkrētu procentu atlaidēm.