Tirdzniecības vēsture un attīstība

Mūsdienu dzīve nav iedomājama bez tirdzniecības. Mūsdienās tirdzniecības sistēma ir sīki izstrādāta, lai atvieglotu gan tirgotāju, gan uzpircēju, gan patērētāju darbu. Šķiet pašsaprotami, ka varam paņemt naudu, aiziet uz veikalu un iegūt īpašumā visu, kas mums nepieciešams, bet lai līdz tam nonāktu tirdzniecība ir gājusi garu attīstības ceļu.

Tirdzniecība parādījās jau senajos laikos, līdz ar pirmo civilizāciju izveidošanos. Tā bija vienkārša maiņas tirdzniecība, proti, viena prece tika mainīta pret citu. Šāds tirdzniecības veids pastāvēja līdz pat senās Romas pastāvēšanas laikiem. Kaut gan šī sistēma bija ļoti primitīva, daudzas tās iezīmes vēl joprojām ir sastopamas arī mūsdienu modernajās tirdzniecības sistēmās. Piemēram, arī tajā laikā pastāvēja sava veida monopols. Galvenais ārējās tirdzniecības produkts bija tieši luksusa preces – zelts, dārgakmeņi, metālu, ziloņkauls utt. Šie produkti piederēja Seno Austrumu valsts tempļiem, līdz ar to, viņi kontrolēja lielāko tirdzniecības daļu. Tāpat kā mūsdienās pastāvēja arī izveidoti tirdzniecības ceļi starp lielākajām civilizācijām. Šo ceļu krustpunktos nereti izveidojās pilsētas.

Pirmie tirgotāji bija tempļa kalpi, bet aptuveni 2. gadu tūkstotī p.m.ē. parādījās arī pirmie brīvie tirgotāji, kas nebija ne no viena atkarīgi. Šie privātie tirgotāji savā veidā paši sāka pildīt tempļu funkcijas, nodarbojoties ar augļošanu, tādā veidā vairojot savu kapitālu. Līdz ar privāto tirgotāju parādīšanos, izveidojās konkurence.

Vēlāk tirgotāju piedāvājumā, blakus amatniecības precēm un pārtikas produktiem arvien biežāk parādījās metāla stieņi. To var uzskatīt par pirmo primitīvo maiņas līdzekli jeb naudu, kas mūsdienās ir neatņemama tirdzniecības sastāvdaļa. Atšķirībā no labības, kas iepriekš tika izmantota kā galvenais maiņas līdzeklis, metāla stieņu lietošana bija daudz praktiskāka. To varēja vieglāk uzglabāt, tā vērtību nekas neietekmēja un to bija vieglāk pārnēsāt. Metāla stieņu izmantošana ir būtisks pagrieziena punkts tirdzniecības kopējā attīstībā. Pēc tam stieņu vietā tika lietotas arī monētas. Paralēli tam, pastāvēja arī maiņas tirdzniecība.

Tomēr jauno laiku tirdzniecības sistēmu izveidi visvairāk ietekmēja notikumi viduslaikos. Šajā laikā tirdzniecība kļuva arvien neatkarīgāka no valsts. Tika atklāti arvien jauni tirdzniecības ceļi un tā veidojās nelieli pilsētu tīkli. Tā izveidojās pilsētrepublikas, kurām katrai bija sava mēru sistēma. Kristīgajā sabiedrībā arī tika pieņemti sava veida cenu griesti, jo tika noteikts, ka vienādas preces jāpārdod par vienādu cenu. Tirdzniecība kļuva arvien kontrolētāka, lai tiktu aizstāvētas gan tirgotāju, gan patērētāju intereses, bet praksē šie noteikumi tomēr bieži vien nedarbojās. Tam par pamatu galvenokārt bija tieši nevienādās mēru sistēmas.

Attīstītajos viduslaikos tirdzniecības ceļi tika modernizēti. Pastāvēja posmu tirdzniecība – preces tika tirgotas pa ceļam uz galamērķi. Tas pavēra iespējas kontrolēt tirdzniecību, jo visi punkti tika uzraudzīti. Arvien vairāk sāka izmantot naudu, nevis maiņas tirdzniecību, līdz ar to bija iespējams veikt naudas uzkrājumus. Ar laiku izveidojās dažādas tirgotāju savienības, kas pārstāvēja tirgotāju intereses. Tā izveidojās pamats dažādiem ekonomiskajiem spēkiem.

Jaunajos laikos tirdzniecība jau stipri līdzinājās mūsdienu pamata tirdzniecības veidiem. Pastāvēja gan vairumtirdzniecība, gan mazumtirdzniecība, konkrētās, reālās teritorijās, kā, piemēram, veikali un tirgus. Protams, nepastāvēja tādi noteikumi un normas, kā mūsdienās, bet pamatā tirdzniecība bija sasniegusi tādu pašu praksi.

Mūsdienu modernā tirdzniecība ir izveidojusies vairāku tūkstošu gadu laikā un ar dažādiem likuma grozījumiem, tā vēl joprojām tiek mainīta un ietekmēta. Daudzas it kā pašsaprotamas lietas ir rezultāts notikumiem jau senajos laikos.